Darbu valsts pārvaldē sāk seši jaunieši-reemigranti; vērienīgākai programmai nav naudas

Latvijas Radio analītika

Darbu valsts pārvaldē šonedēļ uzsākuši seši Latvijas jaunieši, kas iepriekš kādu laiku dzīvojuši ārvalstīs un tur ieguvuši augstāko izglītību. Viņi Latvijā atgriezušies jauniešu reemigrācijas programmas ietvaros, kas šogad izmaksājusi aptuveni 100 000 eiro, un kas ir daļa no kopējā Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna.

• Jaunieši atgriežas, jo vēlas, lai viņu ģimene būtu Latvijā
• Vērienīgākai programmai un vairākām darbavietām budžetā nav naudas
• Viena augsti kvalificēta darbavieta rada vairākas darbavietas apkārt
• Bet aptaujas liecina - aizvien masveida vēlme braukt prom

Lai gan šie seši jaunieši no Lielbritānijas un Nīderlandes prognozē, ka Latvijā paliks un veidos šeit arī savu ģimeni, vērienīgas aptaujas rāda, ka katrs ceturtais augstāko izglītību ieguvušais jaunietis tuvākā gada laikā plāno doties pastāvīgā darbā uz kādu citu Eiropas Savienības valsti.

Tādējādi darba tirgū arvien vairāk trūkst augsti kvalificēta darbaspēka un to var nākties ievest no citām valstīm.

Gribu, lai ģimene būtu Latvijā

Latvijas Radio bija klāt dienā, kad līgumu par darbu valsts pārvaldē šonedēļ parakstīja seši jaunieši, kas augstāko izglītību ieguvuši ārvalstīs un bijuši pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas.
27 gadus jaunā Lelde Caune no Cēsīm ir viena no viņiem. Lelde pirms pieciem gadiem ieguvusi bakalaura grādu Vidzemes Augstskolas Tūrisma vadības programmā, pēc studijām gadu strādājusi, tad devusies maģistratūras studijās uz Nīderlandi, kur apguvusi Starptautisko biznesa vadību. Studijas izmaksājušas 22 000 eiro, un daļa no tiem jāsāk atmaksāt nākamā gada janvārī. Iespēja atgriezties Latvijā, strādāt valsts pārvaldē un saņemt 1000 eiro lielu algu „uz rokas” viņu uzrunājusi.

“Es tur biju iedzīvojusies, man bija draugi, man patika viss, man patika cilvēki. Man arī ļoti patika tas, ko es daru, bet es vienmēr domāju, ka es labprāt arī atgrieztos Latvijā. Tādēļ es domāju, ka, ja būtu kāds ļoti labs darbs, kuru es gribētu darīt Latvijā, kas man interesētu, es labprāt atgrieztos, jo savā karjerā es gribētu darīt divas lietas – vai nu strādāt Latvijas labā vai arī strādāt ilgtspējīgā attīstībā pasaules līmenī jebkurā citā valstī,” stāsta Lelde.

Jauniete strādās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, Investīciju departamentā par projektu vadītāju līdz šī gada beigām. Jau pēc pusgada valsts aģentūra lems, vai līgumu pagarināt. Šāda scenārija gadījumā Lelde izvēlētos Latvijā palikt pavisam.

“Noteikti es sevi redzu ilgtermiņā Latvijā, veidojot arī ģimeni. Tā bija viena no tām lietām, par ko es domāju Nīderlandē – vai es gribētu, lai mana ģimene būtu Nīderlandē? Vai es gribētu, lai mani bērni mācītos Nīderlandē? Kā es par to justos? Un es nebiju pārāk droša, bet, runājot par Latviju, es jutos droša,” atklāj Lelde.

Valsts kanceleja pieteikšanos jauniešu reemigrācijas programmai izsludināja šī gada sākumā, un bija cerēts, ka desmit jaunieši darbu valsts pārvaldē varētu uzsākt jau maijā. Diemžēl līgumu slēgšana aizkavējās līdz jūnijam. Kopumā reemigrācijas programmai pieteicās 143 jaunie profesionāļi, no viņiem darbu uzsākuši vien seši perspektīvākie, tostarp 24 gadus jaunais Kristaps Kalns no Liepājas. Viņš uz Lielbritāniju devies pirms pieciem gadiem, pēc vidusskolas absolvēšanas. Mančesteras universitātē mācījies Datorzinātnes un biznesa vadību, tur arī strādājis kā tīklu inženieris. Kristaps atzīst - nekad nebija apsvēris domu palikt Lielbritānijā pavisam.

“Es vienmēr uzskatīju, ka kaut kad es atgriezīšos, tas tikai bija laika jautājums, un parādījās šī iespēja, es uzskatīju, ka tā ir laba iespēja atgriezties. Nav varbūt tāda drošība šobrīd, ilgtermiņā pēc šī gada beigām, bet es uzskatu, ka galvenais ir šī iespēja, un es to izmantošu,” stāsta Kristaps.

Līdzīgu iespēju vēlētos izmantot arī citi Kristapa draugi un vienaudži Lielbritānijā, kas tur devušies studēt pēc vidusskolas beigām. Daži no viņiem jau atgriezušies un uzsākuši darbu Ārlietu ministrijā kā juristi, bet vairāki šādu iespēju vēl tikai meklē un gaida.

“Lielākā daļa skatās, kā varētu atgriezties mājās. Nav tāds noskaņojums, ka mēs tagad paliksim ārzemēs un tagad dzīvosim tur. Ir daudzi arī tādi, kas uzskata, ka ir jāsakrāj pieredze ārzemēs, un pēc tam viņi atgriezīsies, veidos šeit savu biznesu, uzņēmējdarbību,” par draugu plāniem stāsta Kristaps.

Nav, naudas nav, naudas nav..

Pēdējo četrpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši aptuveni 238 000 jeb katrs desmitais valsts iedzīvotājs, tiesa, nav atsevišķas statistikas par to, cik liela daļa aizbraucēju bijuši gados jauni cilvēki. Tāpat nav statistikas par tiem iedzīvotājiem, kas pēc emigrācijas atgriezušies atpakaļ Latvijā.

Kopējā reemigrācijas aktivitāšu plāna mērķis ir uzrunāt tos latviešus ārzemēs, kas apsver iespēju braukt atpakaļ un attīstīt Latvijā uzņēmējdarbību, veidot ciešākas biznesa saites ar valsti, tādējādi „sildot” arī valsts kopējo ekonomiku.
Maija beigās, pārskatot pašreiz īstenoto aktivitāšu efektivitāti, secināts, ka vairākas ieceres diemžēl kavējas, un tas ir saistīts ar nepietiekamo finansējumu. Iepriekš iecerēts, ka plāna kopējās izmaksas varētu sasniegt nedaudz vairāk nekā četrus miljonus eiro, taču ik gadu plānotajām aktivitātēm tiek piešķirti vien aptuveni 40% no iepriekš plānotā. Piemēram, pērn paredzēja 1,4 miljonu eiro lielu finansējumu, taču faktiski nācās iztikt ar 345 000 eiro.
Nepietiekamie naudas līdzekļi arī lieguši darbā pieņemt desmit jauniešus, kā sākotnēji bija plānots, stāsta Valsts kancelejas pārstāve Zane Ozola.

“Sākotnēji bija paredzēts maksāt stipendiju, bet tagad tie noteikumi nosaka, ka valsts pārvaldē mēs nedrīkstam maksāt stipendijas, mums ir jāmaksā darba alga. Darba alga sevī ietver arī sociālo nodokli un visus pārējos nodokļus, līdz ar to tās naudas vienkārši ir par maz desmit cilvēkiem. 1000 [eiro] uz rokas, tas ir tas, ko mēs solījām un tāds cipars viņiem paliek,” skaidro Ozola.

Viens inženieris = trīs darba vietas citur

Kopumā no valsts izbraukušajiem liela daļa ir cilvēki tieši darbspējīgā vecumā, tostarp jaunieši, un lielākajai daļai no viņiem nav šāda īpaša atbalsta. Vaicāta, ar ko šie seši jaunieši īpašāki par pārējiem, Ozola atbild, ka viņi ieguvuši tādu profesionālu kvalifikāciju, kādas Latvijā pašlaik trūkst.

Konkrēto plānu atbalsta arī bijusī Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre un Reemigrācijas plāna izstrādes darba grupas vadītāja Ilona Platonova, argumentējot, ka starptautiska studiju un darba pieredze vērtējama kā priekšrocība mūsdienu darba tirgus apstākļos.

Piesaistot augsti kvalificētu darbaspēku, nākotnē iespējams radīt jaunas darbavietas arī mazāk kvalificētiem darbiniekiem.

“Piemēram, radot vēl vienu papildu darbavietu inženierzinātnēs vai datorikā, visbiežāk rodas trīs papildu darbavietas viesnīcās, kafejnīcās, apkalpojošā sektorā. Vēl vienkāršāk to var izskaidrot, ja, piemēram, labi kvalificēta mamma aiziet strādāt, viņa var atļauties maksāt ievērojami labāku algu auklītei, nekā tad, ja mamma aiziet strādāt uz mazkvalificētu darbu. Ja mums būs šādi cilvēki, kas strādā par būtiski labākām algām virs vidējā, tad vienkārši būs darba iespējas arī pārējiem. Otrādi nenotiek. Jūs varat radīt vēl papildu piecas taksistu vakances, bet neradīsies vēl viena jauna inženiera darbavieta,” skaidro Platonova.

Turklāt 1000 eiro algas apmaksa šiem sešiem jauniešiem esot valsts budžetam lētākais variants, citas valstis jauniešu profesionālās kvalifikācijas attīstīšanai tērējot krietni vairāk, stāsta Platonova.

“Šis plāns tika veidots ļoti reālistisks, tāds, kas atbilst Latvijas valsts iespējām un tam, lai mēs nediskriminētu arī Latvijas iedzīvotājus, jo ļoti daudzi pasākumi tika prasīti ar tādu īpašu attieksmi pret izbraukušajiem cilvēkiem. Ja mēs skatāmies uz līdzīgiem pasākumiem, mums ir arī „Iespējamā misija”, kas ir tieši tāds pats veids, kad jūs paņemat cilvēkus, kurus jūs ļoti gribētu redzēt konkrētā vietā, bet kurus nevarat citādāk atvilkt, kurus tad uz kādu laiku iemetat šajos apstākļos. Viņi var tur palikt, ja viņi atrod sevi šajā virzienā. Ļoti daudzas valstis dara citādāk - izvēlas veselu komandu ar cilvēkiem un sūta uz ārvalstu augstskolām un apmāca. Šāds apmācību gads maksā vairāk nekā 20 000 eiro gadā, dažās augstskolās pat 100 000 [eiro] gadā,” stāsta Platonova.

Latvijas Universitātes pētījums par emigrantu nacionālo identitāti rāda, ka atgriezties neplāno 30% no aizbraukušajiem. 40% atgrieztos, ja spētu šeit labi nopelnīt vai strādāt atbilstoši iegūtajai kvalifikācijai, būtiska loma ir arī sociālajai aizsardzībai un sadzīvei.
Aptaujās aizvien masveida vēlme braukt prom

Vienlaikus pretēju tendenci iezīmē interneta personāla atlases uzņēmuma „CV Online” nesen veiktā aptauja. Tajā noskaidrots, ka gandrīz katrs ceturtais Latvijas jaunietis tuvākā gada laikā plāno doties pastāvīga darba meklējumos uz kādu citu Eiropas valsti. Šī apsvēruma biežākie iemesli ir nepietiekama darba samaksa Latvijā, nespēja atrast savai kvalifikācijai atbilstošu darba pieredzi, kas raisa bažas par augsti kvalificētu speciālistu trūkumu tuvākā nākotnē.

„CV Online Latvia” vadītājs Aivis Brodiņš norāda, ka Latvijā ir “diezgan slikti demogrāfiskie rādītāji, kā arī ir šis aizbraucēju skaits, un sanāk, ka tas arī nozīmē to, ka jau šobrīd darba devēji saskaras ar ļoti lielām grūtībām piesaistīt atbilstošus darbiniekus, un nākotnē tas būs vēl grūtāk”.

“Absolūtais vairākums – 75% no tiem, kas plāno doties uz ārvalstīm, viņi plāno meklēt tieši pastāvīgu darbu. Tādējādi lielākā daļa no viņiem visticamāk tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīsies,” saka Brodiņš.

Viņam piekrīt arī Platonova. “Pienāks brīdis aptuveni 2017., 2018.gadā, kad tiešām šī darbaspēka sāks ļoti akūti trūkt, tad mēs runāsim par pavisam citu situāciju, un man ļoti negribētos, lai uzņēmēju vienīgā iespēja būtu vest iekšā cilvēkus no Austrumiem, bet, lai viņi darītu visu iespējamo, lai mēs atgrieztu arī kādus no cilvēkiem, kas ir aizbraukuši arī uz Rietumiem,” norāda Platonova.

Viņa arī uzskata, ka vairākās profesijās jaunieši iegūst augstāko izglītību, taču pēc konkrētās jomas valstī pašlaik nav pieprasījums, tāpēc jaunie cilvēki, kuri vēl Latvijā nav izveidojuši ģimeni, izvēlas doties prom. Arī jaunā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras projektu vadītāja Lelde Caune atzīst – liela daļa viņas latviešu paziņu Nīderlandē jau izveidojuši ģimeni un tagad atgriezties vairs neplāno.

“Mani latviešu draugi Nīderlandē visi jau ir precējušies ar ārzemniekiem, un viņiem tur jau ir ģimene, tādēļ viņi nemeklē darbu kaut kur citur. Pat, ja viņi meklētu, tas būtu jāapspriež kopā ar vīru vai sievu. Tie cilvēki, kas nav attiecībās, tie pašlaik arī nemeklē darbu ārpus Nīderlandes. Viņi vēl nav pavadījuši Nīderlandē tik ilgu laiku, lai domātu par to, ka ir laiks atgriezties Latvijā vai braukt uz citu valsti,” stāsta Lelde.

137 darbā nepieņemto jauniešu motivācijas un pieteikuma vēstules Valsts kanceleja nodevusi Darba devēju konfederācijai un atzīst, ka par ārzemju jauniešu algošanu jau interesējušies arī vairāki privātie uzņēmēji. Tāpat plānots, ka arī nākamgad darbu valsts pārvaldē varēs uzsākt vēl seši emigrējušie jaunieši.