Vieda Skultāne: Ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Viedu Skultāni par kara traumatismu, postpadomju sabiedrību un tās īpatnībām, latviešiem un krieviem, un pagātnes izpratni. "Pagātne turpina dzīvot, kamēr mēs paši dzīvojam. It īpaši karš atstāj iespaidu ne tikai uz tiem, kas to pārdzīvo, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Ar bailēm sekoju šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, nojaušot, ka briesmu sajūta nebūt nebeigsies līdz ar karu, bet skars bērnus, kas nemaz vēl nav dzimuši." Tā savā nesen iznākušajā grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" nobeigumā raksta sociālantropoloģe Vieda Skultāne. Vēsturnieki dažkārt uzskata, ka, piemēram, karš Ukrainā varbūt nemaz nav vēstures lielais pagrieziena punkts, kā mums tas liktos pašiem. Kā tas ir no sociālantropoloģiska skatu punkta? Vieda Skultāne: Tagad ir atklāts, ka to bērnu vecāki, kas ir izdzīvojuši karu, uz viņiem tas atstāj milzīgu iespaidu, un līdz ar to tas veids, kā viņi savus bērnus audzina, ar tiek iespaidots no viņa agrākās pieredzes. Līdz otrai, līdz trešai paaudzei. Piemēram, mana mamma, kura bija ļoti enerģiska un zinoša, bet viņa tik ļoti baidījās katru reizi, kad es gāju pāri pār ielu un man ķēra klāt. Ne visas mammas tā dara, ne visas mammas ir tik iebiedētas. Un man liekas, tā bija viņas kara pieredze. Mans tēvs krita dažus mēnešus pēc tam, kad es piedzimu netālu no Lestenes, Kurzemes katlā, un līdz ar to es nekad viņu neiepazinu, man tikai bija maz fotogrāfiju no viņa. Bet es atceros, kad es biju bērns 6-7 gadu vecumā, ka man gribējās raudāt, ka viņš vairāk nav un ka es esmu viņu pazaudējusi. Es negribēju nevienam parādīt, ka raudu. Es ieslēdzos mazā mājiņā, lai neviens nedzird un neredz, ka es raudu. Bet es raudāju par savu tēvu. Un kad es iznācu ārā, mana seja bija piepampusi, un mamma un paps, mans patēvs, kurš bija ļoti mīļš, prasīja: kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi? Es nevarēju viņiem teikt, ka tas ir tāpēc, ka mans tēvs tik briesmīgā veidā nokauts. Es teicu - tāpēc, ka man ir aizcietējums, tāpēc es raudu. Bet tas nebija taisnība, man nebija. (..) Man liekas, ka daudzi cilvēki, kas ir slaveni Latvijas sabiedrībā, kad viņi raksta, stāsta par pagātni, tad tas ir visai tāds viennozīmīgs stāsts par aizbēgšanu, par badu, Latvijas mīlestību un tamlīdzīgi. Manos aprakstos izceļas, ka tā pagātne ir tik ļoti dažāda, ka mani senči "nedzied no vienas dziesmu grāmatas". Papa tēvs, piemēram, bija Ļeņina miesassargs vienu brīdi, un tad, kad viņš atgriezās Latvijā, viņam bija milzīga enerģija un viņš sāka naudu pelnīt ar to, ka viņš taisīja kurpes no koka un no vecām riepām, gumijas riepām. Bija milzīgs kurpju trūkums tanī laikā. Mans miesiskais tēvs nāca no zemnieku ģimenes, viņiem tā lauku māja bija jau trīs paaudzēs ģimenē. Tur tas dzīvesstāsts ir ļoti atšķirīgs no papa tēva dzīvesstāsta. Man liekas, ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē. Jūsu priekšmets vismaz kopš 90. gadu sākuma izteikti ir Austrumeiropa, tai skaitā Latvija. Un man likās interesanti šie postkomunistiskās sabiedrības argumenti, ar kuriem ļoti daudz kas tika tajā laikā skaidrots. Kā jums liekas, vai vēl aizvien tie argumenti mums ir? Vai mēs vēl aizvien esam tāda postkomunistiska sabiedrība? Vieda Skultāne: Nē, it īpaši pēdējos gados es ieraugu milzīgas izmaiņas. Pa daļai tas ir tāpēc, ka tik daudz no latviešu iedzīvotāji ir strādājuši ārpus Latvijas, un arī ja viņi ir joprojām ir Anglijā vai Vācijā vai kur, bet viņiem ir sakari ar savām ģimenēm un tas maina tās ģimenes uzskatus, arī viņu ekonomisko apstākļus. Piemēram, maniem kaimiņiem ir jauns jumts, bet tas ir pateicoties, ka viens no ģimenes strādā fabrikā Anglijā. Viņiem ir jauna sēta, viņiem nekad agrāk nevarēja būt sēta, tāpēc nabaga sunītis tika piesiets ķēdē, tagad viņiem ir stipra sēta un sunītis var skriet pa dārzu. Tās ir ekonomiskās izmaiņas. Daudz kas ir mainījies, cilvēki it īpaši šovasar un pagājušogad ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki, un mīļāki nekā pārsvarā bija agrākos gados. Tomēr ir tādi cilvēki, kurus es 30 vai cik gadus pazīstu, esmu daudz ar viņiem runājusi, bet tikai pāri pa sētu, pāri vārtiem, viņi bijuši manās mājās, bet es nekad neesmu bijusi viņu mājās. Tas vēl ir palicis, bet liekas, tas ļoti atkarīgs no tā, ko tie cilvēki darīja padomju laikā. Man liekas, tie, kuriem klājas labāk, ka tie ir neuzticīgāki trimdas latviešiem. Jūsu pētījuma ietvaros, kuros bija iesaistīti daudzi latvieši vēsturnieki un sociologi, tika intervēti gan romi, gan krievi, gan latvieši. Jūsu secinājums bija, ka latvieši savus stāstus biežāk mēdz balstīt pagātnē, kamēr krievu dzīvesstāsti, ko viņi stāstīja jums kā pētniekiem, vairāk tiecās uz nākotni. Kā jūs to skaidrotu? Vieda Skultāne: Varbūt tāpēc, ka tā vēstures izpratne krievu cilvēkiem ir tik ļoti mainījusies. Jūs zināt izteicienu, ka mēs nākotni varam paredzēt, bet pagātne vienmēr mainās. Tas ir padomju joks. Varbūt tieši tāpēc, ka tur ir tik ļoti pretrunīgi tie uzskati par krievu vēsturi un pagātni. Varbūt tieši tāpēc krievi vairāk it kā skatās uz nākotni. Vieda Skultāne ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. Viņa ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā, kā arī citās jomās. Viņa ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā. Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojas jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās un lauka pētījumos. 2024. gadā iznāca Viedas Skultānes autobiogrāfiskais darbs "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur".