Nobela Miera prēmija žurnālistiem. Čehijā aizvadītas vēlēšanas. Eiropas loma pasaulē

Divas puslodes

15. un 16. oktobrī Rīgā notiks ikgadējā konference, kas ir veltīts starptautiskajai politikai, sadarbībai, aizsardzībai, un divu dienu garumā būs interesantas diskusijas ar prominentiem dalībniekiem. Visus tematus, protams, nevarēsim aplūkot, vienam pievērsīsimies arī raidījumā - kāpēc Eiropai neizdodas kļūt par ietekmīgāku spēlētāju starptautiskajā arēnā. Runājot par aktuālo, šķiet ļoti interesanti. Notikumi risinājās Čehijā, kur nedēļas nogalē bija parlamenta vēlēšanas. Rezultāti izrādījās citādi, nekā prognozēja vairums aptauju, turklāt pāri visam klājas Čehijas prezidenta slimības ēna. Viņš nākamajā dienā pēc vēlēšanām itin smagā stāvoklī esot nonācis slimnīcas reanimācijā. Šobrīd līdz galam nav saprotams, kā tad lietas risinās tālāk. Bet Nobela komiteja šogad nolēmusi īpaši atzīmēt žurnālistikas nozīmi. Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem Filipīnās un Krievijā. Raidījumā saruna ar Krievijas laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakarovu. Viņa strādā laikrakstā, kuras galvenais redaktors ir šīs balvas saņēmējs. Viņš pats ir teicis, ka šī balva ir visam radošajam kolektīvam. Aktualitātes analizē profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins. Čehija pēc vēlēšanām – vienādojums ar vairākiem nezināmajiem Čehijas Republikas Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas, kas notika 8. un 9. oktobrī, padarījušās šīs Centrāleiropas valsts likumdevēju no politiskās pārstāvniecības viedokļa kompaktāku. Turpmāk 200 likumdevēju vietas būs sadalītas starp četrām frakcijām, no kurām divas gan ir partiju koalīcijas. Kā zināms pārsteigums tiek atzīmēts tas, ka Čehijas parlamentā šajā sasaukumā nebūs ne komunistu, ne sociāldemokrātu, jo piecu procentu barjeru nav pārvarējusi ne Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija, ne Čehu sociāldemokrātiskā partija. Līdz ar to savus sabiedrotos ir zaudējis līdzšinējais premjerministrs Andrejs Babišs, un tas viņa politiskajai situācijai ir pat smagāks trieciens nekā paša partijas „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011” sniegums, zaudējot sešas no 78 deputātu vietām. Galvenie ieguvēji šais vēlēšanās ir liberālkonservatīvā partiju alianse „SPOLU” (tulkojumā no čehu valodas – „Kopā”), kuru veido Pilsoniski demokrātiskā partija, Kristīgi demokrātiskās savienības un Čehijas Tautas partijas apvienība un partija „TOP 09”. Apvienības partiju mandātu skaits pieaudzis no 42 iepriekšējā sasaukumā līdz 71 šajā. Tāpat deviņus mandātus klāt ieguvusi apvienība „Pirāti un Stārasti”. Šo apvienību veido partija „Stārasti un neatkarīgie”, kas, kā jau liecina nosaukums, apvieno pašvaldību vadītājus u.c. vietvaru pārstāvjus, kā arī Čehijas Pirātu partija. Būdams orientēts uz tiešo demokrātiju un decentralizāciju, šis spēks tomēr tiek raksturots kā visumā konstruktīvs, liberāls un proeiropeisks, un tādējādi – ticamākais alianses „SPOLU” partneris nākamajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu stabils vairākums parlamentā ar 108 balsīm no 200. Premjera Babiša partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, tāpēc viņam, visticamāk, pirmajam Čehijas prezidents Milošs Zemans uzticēs valdības sastādīšanu, kaut arī Babiša izredzes šai ziņā ir visai vājas. Parlamenta ceturtā frakcija, ko veido radikāli labējā partija „Brīvība un tiešā demokrātija”, ir, pirmkārt, par mazu, lai kopā ar „Neapmierināto pilsoņu akciju” veidotu vairākumu, otrkārt, ar savu radikālo antieiropeiskumu ir problemātisks partneris. Tomēr tiek atzīmēts, ka premjeram Babišam ir iespējas manipulēt, velkot garumā valdības izveides procesu un tādējādi paliekot pie varas. Prezidents Zemans šai ziņā, visticamāk, būtu gatavs premjeru atbalstīt, tiesa, svētdien viņš ievietots slimnīcā. Saskaņā ar Čehijas likumdošanu, ja prezidents slimības dēļ nebūtu spējīgs veikt savas funkcijas, valdības vadītāja nominēšana piekristu parlamenta apakšpalātas priekšsēdim, kuru gan jaunajam parlamentam vēl jāievēl. Nobela Miera prēmija – žurnālistiem Atšķirībā no tām Nobela prēmijām, kuras tiek piešķirtas par sasniegumiem eksaktajās zinātnēs, kā arī, lielākoties, Nobela prēmijas literatūrā, Nobela Miera prēmijai allaž bijis politisks iekrāsojums. Par prēmijas piešķiršanu lemj Norvēģijas parlamenta ievēlētā Norvēģijas Nobela komiteja, kuras pieci locekļi ir prominenti norvēģu sabiedriskie darbinieki un politiķi, kuru lēmums, attiecīgi, atspoguļo norvēģu sabiedrības vērtīborientāciju. Pašreizējā komitejā darbojas juriste un politiķe Berita Reisa-Andersena, starptautiskās politikas eksperts Asle Toje, politiķe, bijusī Norvēģijas Centra partijas vadītāja Anne Engere, bijusī ministre Kristīne Klemeta un politiķis, organizāciju „Ārsti bez robežām” un Norvēģijas Helsinku komitejas darbinieks Jergens Vatne Frīdness. Ar 8. oktobrī publiskoto komitejas lēmumu 2021. gada Nobela Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem – Krievijas laikraksta „Novaja gazeta” galvenajam redaktoram kopš 1995. gada Dmitrijam Muratovam un filipīniešu žurnālistei, tīmekļa ziņu resursa “Rappler” izveidotājai Marijai Angelitai Ressai. Citējot komitejas lēmumu, „par pūliņiem, sargājot vārda brīvību, kas ir demokrātijas un pastāvīga miera priekšnoteikums”. Marija Angelita Ressa ir pazīstama kā pastāvīga Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes un ap viņu esošās varas konjunktūras kritiķe, pret kuru valsts vara kopš 2019. gada vērš apšaubāmi motivētas apsūdzības, kas viņai draud ar līdz pat sešiem gadiem cietumā. Savukārt laikraksts „Novaja gazeta”, kuru Dmitrijs Muratovs kopā ar vairākiem citiem tolaik jauniem krievu žurnālistiem nodibināja 1993. gadā, tiek piesaukts kā viens no nedaudzajiem neatkarīgajiem nacionālā mēroga informācijas resursiem Krievijas Federācijā. Laikraksts regulāri pievēršas cilvēktiesību, korupcijas un varas iestāžu īstenotas vardarbības problēmām. Spilgts ir fakts, ka seši no laikraksta līdzstrādniekiem un pastāvīgajiem autoriem tikuši noslepkavoti, diezgan nepārptotami saistībā ar savu profesionālo darbību. Tie ir Igors Domņikovs, Viktors Popkovs, Jurijs Ščekočihins, Anna Poļitkovska, Anastasija Baburova un Natālija Estemirova. ES kā globāls aktors Eiropas Savienība (ES) vienlaikus uz globālās politiskās skatuves ir liels un nozīmīgs spēlētājs un tomēr tāds, kas nespēj līdz galam izmantot sev pieejamos resursus, lai ietekmētu lielo politiku. ES ir lielākais tirgus pasaulē un apvieno vienas no pasaules maksātspējīgākajām valstīm. Eiropieši ir lieliski patērētāji, taču Eiropā buksē investīcijas nākotnes tehnoloģijās, kas neļauj nopietni cīnīties ar tādiem digitālajiem milžiem kā ASV un nu jau arī Ķīna. Politiski ES ir sarežģīts un nereti sadrumstalots veidojums un apvieno valstis, kuras ne vienmēr tur godā tās vērtības, kuras apņēmusies godāt Eiropas Savienība kā starptautiska institūcija. ES nav kopīgas armijas un arī kopīgas ārpolitikas veidošana ir sarežģīta, prasa vienbalsību un neliedz dalībvalstīm īstenot no Briseles neatkarīgu ārpolitiku, kas, savukārt, ļauj tādām valstīm kā Krievija un Ķīna ietekmēt savienības iekšējās lietas, izmantojot gan vēsturiskas, gan mūsdienu investīciju saiknes ar atsevišķām dalībvalstīm. Ekonomiski ES meklē iespējas, kā kļūt par ietekmīgu spēlētāju, piemēram, aktīvi izmantojot iespējas kļūt par līderi cīņā ar klimata pārmaiņām, sargājot savu tirgu no klimatam nedraudzīgām precēm un tādā veidā iespaidojot ražošanu arī ārpus savienības. ES arī meklē veidus, kā iespaidot politiskos procesus ārpus savienības robežām, kā īpaši svarīgu reģionu izceļot Āfriku, kur gan Briselei jāsacenšas ar Pekinas ietekmi. Viss iepriekš minētais nereti liek uzdot jautājumu- vai Eiropas valstis ir gatavas nolikt malā savas nesaskaņas, lai veidotu ES par nozīmīgu globālu aktoru? Sagatavoja Ieva Zeiza un Eduards Liniņš.