Ģeopolitiskās telpas uztvere un starppaudžu etniskās atšķirības. Saruna ar Aiju Zobenu

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas profesori Aiju Zobenu par ģeopolitiskās telpas uztveri, postpadomju identitāti, starppaudžu etniskajām atšķirībām un Latvijas sabiedrības politiskajām kompetencēm. Kā apzīmē to sabiedrību un vēsturisko piederību, kurā mēs dzīvojam, kur sākas un kur beidzas mūsu ģeopolitiskā un vērtību telpa? Vai mēs esam postpadomju sabiedrība vēl aizvien, vai mēs tagad esam Rietumu sabiedrība? Kā izvairīties no Krievijas informatīvās telpas un kā identificēt sevi ar Rietumiem? 2000. gadu sākumā es runāju ar kādu Krievijā populāru televīzijas žurnālistu, kurš teica, ka mūsdienas televizoru vairs nav iespējams izslēgt. Kas ir tas, ko šodien vairs nevaram izslēgt, pat ja gribētu no tā izvairīties? Aija Zobena: Tur jau tā lieta, ja paskatāmies uz sabiedrību, tad mēs esam ļoti dažādi. Ir vesela virkne cilvēku, kuri nevar izslēgt, teiksim, sociālos medijus, nevar atslēgties no dažādām aplikācijām un izmanto tās kā galvenos informācijas kanālus. (..) tajā pašā laikā pie mums dzīvo un laikam pat skaitliski viena no lielākām paaudzēm ir tie, kas ir dzimuši 50. - 60. gados, un starp viņiem ir ļoti dažādi cilvēki. Es pati arī piederu tai paaudzei. Manā vecumā ir cilvēki ar ļoti dažādu pieredzi. Tie kam, deviņdesmitajos gados izdevās ielēkt kaut kādā karjeras vilcienā, kam bija tajā laikā tādas vērtīgas prasmes kā svešvalodu zināšanas un arī kaut kādas datorzināšanas. Ja mēs paskatāmies uz vēl kādu gadu desmitu vecākiem, teiksim, četrdesmitos gados dzimušo paaudzi. Mana mamma ir vecāka, bet te ir tāda robežšķirtne, ko viņi arī savā starpā lieto, - vai tu lieto podziņu telefonu vai viedtelefonu? Tātad patiesībā mēs esam satikušies cilvēki, kas nāk no dažādiem laikmetiem. Tātad ir jaunā paaudze, kas ir dzimuši 21. gadsimtā, ar ļoti atšķirīgām prasmēm. Viņi jau piedzima, kā senāk teica, ar zelta karotīti mutē, tad šie jau piedzima ar rokām uz klaviatūras, ar prasmēm lietot visas modernās tehnoloģijas, bet viņi neprot daudz ko citu. Un ko viņi neprot? Aija Zobena: Viņi neprot, piemēram, ar ko mēs arī ļoti saskaramies, augstskolas pasniedzēja darbā, viņi prot lasīt, bet viņiem nav tekstpratības, viņi neuztver tekstu, viņi nespēj uztvert garākus tekstus un vispār neprot uztvert tekstus, jo viņiem ir ļoti maza lasīšanas pieredze. Tās vietā nāk vairāk tāda vizuālās uztveres pieredze, un rezultātā no tā ir arī sekas, ka viņiem ir grūti arī pašiem radīt tekstus, tātad pasniegt kaut kādus vēstījumus. Ja mēs paskatāmies, kā cilvēki sarunājas: var salīdzināt cilvēkus, ko es esmu satikusi savā dzīvē, kuri jau sen jau ir aizsaulē, kas nebija nekādās augstās skolās gājuši, bet kas prata ļoti skaistā, ļoti precīzā valodā izteikties ar salīdzinājumiem, ar asociācijām un tā tālāk. Mūsdienās jauni cilvēki sarunājas, ļoti daudz žestikulē, lieto kaut kādus, teiksim, tādus koda vārdiņus, kur neko vairāk nevajag. Faktiski šis lūzums ir, ja skatos uz saviem studentiem, noticis varbūt kaut kādu pēdējo 10 gadu laikā. Varbūt mēs piedzīvojam laikmetu, kurā vienkārši tas izteiksmes veids mainās? Mēs taču runājam par to, ka audiovizuālais saturs sāk dominēt pār rakstīto vārdu, ka tas Gūtenbergs ir beidzies. Aija Zobena: Tas Gūtenbergs laikam tomēr nav beidzies, jo beigu beigās valoda ir. Tas laikmets droši vien būs beidzies, kad mākslīgā intelekta ģenerētus tekstus lasīs mākslīgais intelekts, tas ir, novedot to lietu līdz absurdam. Paldies Dievam, pašlaik, tie mākslīgā intelekta teksti, ko studenti mēģina iesmērēt, viņi tik primitīvi, ka viņus uzreiz var atšķirt. Aija Zobena ir Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore. Strādājusi kopš 90. gadiem pie pārskata par Latvijas tautas attīstību, bijusi autore un zinātniskā redaktore pētījumiem par daudzveidīgajām un mainīgajām Latvijas identitātēm "Apmaldījušies brīvībā Anomija mūsdienu Latvijā", "Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā". Šobrīd strādā pie starptautiskā pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas pētījuma, kas analizē svarīgākās kognitīvās un darba prasmes, kuras mūsdienās nepieciešamas, lai cilvēks varētu piedalīties sabiedrības dzīvē un attīstītos valsts ekonomika.